Iedomājies kā būtu, ja vienā dienā Tu paņemtu visas savas mantas un dotos laimi meklēt citās zemēs. Pirms pāris dienām tieši tā izdarīja mana draudzene. Labi, ne tieši tā, tas nenotika vienā dienā, viņa to plānoja jau labu laciņu. Tas nav tā, ka viņa aizbrauc uz nedēļu, uz mēnesi, uz gadu..... atgriešanās laiks nav noteikts. Viņai sākās pavisam jauna dzīve. Mums jau arī, nu sakarā ar visām tām augstskolas padarīšanām, bet tomēr to nevar salīdzināt. Viņas dzīve mainīsies kardināli, tas viss it kā sākās no nulles. Draugi, paziņas..... nezinu..... varbūt vēlāk arī ģimene. Jā, ģimene, par to es visvairāk domāju. Kad viņai būs skumji vai atgadīsies, kas cits, viņa nevarēs satikt savus vecākus vai māsu. Un draugi? Tur viņai neviena pagaidām nav! Kas būs ar tiem, kad viņa atgriezīsies? Un nevar jau zināt kā būs ar mani, Santu un Lāsmu, kādas mēs būsim draudzenes. Viss plūst un mainās. Kā Agnesei teicu, ka lai, kas arī notiks, vienmēr zudīs vērtības, kas tā īsti nemaz nav bijušas vērtības....toties paliks tās patiesās vērtības, kurām jāpaliek un kuras ir gana stipras, lai izdzīvotu, pat ja viņa atgriežas pēc desmit gadiem. Tomēr galvenais, lai viņa liek par sevi manīt un arī mums pašiem arī jāinteresējas un jāliek manīt, ka gaidām atpakaļ.
Agnese, novēlu, lai vairāk Tev ir tādu dienu, kurās gūsti neatkārtojamus iespaidus un piedzīvojumus, bet mazāk tādu dienu, kurās jāskumst par mājās palikušajiem. Dzīvo tikai sev un neaizmirsti izbaudīt dzīvi pilnībā. :*
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru