Šoreiz par Jāni, jeb kā Jānis Lieni salauza...

Šī būs pirmā reize, kad tā īsti pieminu viņa vārdu. Nesaprotu, kāpēc, ko tik svarīgu glabāju neizpaustu. Šī ir pirmā reize, kad es rakstīšu par viņu, vīrieti, kas man nozīmē ļoti daudz- Jāni.

Laikam neesmu bijusi tik drosmīga, lai pieminētu viņa vārdu. Neesmu tik vaļsirdīga, lai paustu savas jūtas un domas skaļi.

Viss sākās no visparastākās draudzības. Viņš man daudz stāstīja par sevi, par bijušajām attiecībām, par piedzīvojumiem dažnedažādākajiem. Jā, arī es stāstīju daudz ko, bet nebiju tik vaļsirdīga. Tad vēl man bija attiecības ar citu cilvēku, tāpēc ar viņu par tām neapspriedu. Domāju, lai jau šis stāsta par savām, un bija interesanti. Runāt viņam padodas, tiesa. Zināju, ka es viņam patīku kā cilvēks, bet neko vairāk arī nedomāju. Zinu, ka vairākas reizes es esmu teikusi, ka es nekad nevarētu būt viņa draudzene, jo viņš ir pārāk atklāts un daudz runā īpaši nešķirojot KAM UN KO stāsta(nu ja reiz man viņš visu tā stāstīja, un zināju, ka ne tikai man), un es nevarētu to izturēt. Laiks pagāja, kļuvu brīva meitene. Zināju, ka neko negribu un nemeklēju, nebija vajadzības. Ilgs laiks nepagāja līdz viņš to uzzināja, un sāka izrādīt interesi. Protams, man tas viss bija vienalga, iesmēju, bet neko nedomāju, jo manās acīs viņš bija tikai draugs. Teiksim tā, es nesapratu, tie teksti, tiešām nesapratu vai viņš domā nopietni vai nē, jo vienmēr par daudz ko iesmējām, bet tagad es nesapratu šo robežu, kur tad sākās tā patiesība un kur tā beidzās. Visādi mājieni, neko nesaprotu. Un joprojām tikai draugs. Es neko nevēlējos. Es daudz ko par viņu zināju, pie tam, pats bija stāstījis kādi piedzīvojumi šim ir bijuši, teiksim tā- krāsaini, tas vēl vairāk teica stingru nē. Pati esmu piedzīvojusi šo krāsainos notikumus, nu, t.i., bijusi notikumu vietā, ne epicentrā. Un man likās, ka viņam pašam šķiet, ka viņš var dabūt jebkuru, kuru vien vēlās, tas vēl vairāk mani atrunāja. Sāka spīts uzkurināties manī, jo negribēju būt tā, kuru viņš ”dabū”, kaut vai tā paša iemesla dēļ, ka viņam liekas, ka tas ir viņa spēkos. Es negribēju būt VIENA NO. Jāatzīst, ka kā cilvēks viņš man vienmēr ir saistījis, jo bija pietiekami interesants sarunu biedrs, pozitīvs un ar viņu vienmēr atradās par ko pasmieties(joprojām ir). Tomēr, laikam tie teksti prata mani lauzt, un man viņš sāka iepatikties, bet joprojām nesapratu vai viņš runā nopietni, tāpēc neko nesadomājos, joprojām uztvēru tikai kā draugu. Un es pat īsti nezināju, ko gribu, vai vispār kaut ko gribu. Tāpēc, ja nezinu, tad nevajag, un ir tak tik daudz tie NĒ. Lai gan viņa teksti kļuva tik tieši, cik vien tie varēja būt, tik un tā distancējos, paliku pie- tikai draugi. Bet jāatzīst, ka viņš man sāka iepatikties arvien vairāk, bet arī spīts pretoties tam pieauga. Jānis man stāstīja, ka viņš tik visu laiku centies mani uzrunāt, visu laiku bija pirmais, kas kaut ko deva(rakstīja, sacīja u.tml.), bet es neko nedevu pretī. Pienāca diena, kad viņš ar vēl vienu cilvēku mani ar māsu uzaicināja paslidot. Man viņš jau tad it kā patika, bet joprojām ar sevi neko nesapratu, tāpēc nekādu lieku uzmanību nepievērsu. Runāju, ka šovakar man jālaiž uz ballīti. Kaut ko biju arī viņam ieminējusies pirms tam, bet tad viņš man teica, ka tur būšot daudz svešie un tā. Nodomāju, ka viņš nevēlas, nu tad neko, nu tad jau nav jēgas nemaz vaicāt, bet šis esot visu dienu gaidījis manu ielūgumu, bet es nekā. Viņš nodomāja, ka laikam būs jāmet tam visam miers, ja reiz nē, tad nē. Aizbraucu uz ballīti, bet tad manī kaut kas teica, ka varbūt tomēr pajautāt Jānim, varbūt šis tomēr grib. Nolēmu, ka nezvanīšu, rakstīšu sms(pirmo reizi, es pirmā viņam kaut ko aizrakstīju). Tik ilgi nekad es dzīvē neesmu rakstījusi īsziņu, šķiet, ka tā bija stunda. Visu laiku šaubījos vai man rakstīt, vai nē, un ko rakstīt, kā rakstīt. Lai kā arī būtu, kaut vai stunda būtu pagājusi, bet galu galā es saņēmos un aizrakstīju. Un viņš, tā šķiet, ilgi nedomājot, brauca uz Inčukalnu pie manis. Tas laikam izklausās no tās sērijas- viens uzsvilpj un otrs uzreiz klāt. Tomēr, to tā nenosaukšu viss. Nu jā, katrā ziņā, tas bija liktenīgais punkts mūsu attiecībām, un beidzot es sapratu, ka viņš to visu ir domājis nopietni. Tad arī uzreiz nemaz par viņa draudzeni negribēju būt, jo to, ko gribu es, es pati nemaz nezināju. Pēc dažām dienām, teiktu, pārpratuma dēļ, tas viss tā īsti sākās. Jā, jautājums joprojām paliek- kāpēc tad pēc daudziem NĒ, pēkšņi JĀ?! Nezinu, iespējams, negribēju, lai kaut ko nedaru spīta dēļ vien.... nē, tas nav iemesls, nezinu, varbūt jutu, ka tur kaut kas varētu būt. Jāatzīst, ka viņš ir diezgan izturīgs, viņš zināja, ka neuzticos viņam, ka daudz kam nenoticu. Viņam bija jāpierāda sevi manās acīs, un ļoti iespējams, tas būtu bijis vieglāk, ja es nebūtu tik daudz zinājusi par viņu iepriekš. Ilgi nebija jāgaida, līdz viņa slava spodrinājās un vērtība manās acīs auga. Tagad iepazinu viņu savādāku, viņš mani arī. Jānis stāstīja, ka sākumā es esot likusies dīvaina, bet tas esot bijis interesanti. :D Jā, pie visa jau var pierast. Iepazīstot viņu vairāk, atklājās īpašības, kuras aizvien vairāk lika pieķerties viņam, tādas magnetizējošas. Un mums diezgan labi saskan. Tagad es arī visu sāku saprast, jā, man viņš patīk, un tagad ne tikai kā cilvēks vien. Viņš ir kaut kas vairāk. Jānis māk klausīties, prot dot padomus, vienmēr atceras un spēj ar mani izrunāties pat tad, kad runāt it nemaz negribas. Un jā, mēs daudz smejamies. Viņš prot uzmundrināt un uz viņu dusmoties ir gandrīz neiespējami. Šodien es priecājos, ka starp daudziem nē, es tomēr atradu to jā. Esmu laimīga un man ir labi, vairāk kā labi. Es maldos starp dažādām sajūtām, bet visu laiku tās tikai kāpj uz aušu no- es nezinu vai patīk, laikam patīk, nevar saprast vai patīk, it kā patīk, patīk, patīk un vēlreiz patīk, ļoti patīk........ Tagad tā nav tikai patikšana vien, tas noteikti ir kaut kas vairāk. Viņš ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem, ja ne pats svarīgākais šobrīd. Es nevēlos nevienam viņu atdot, viņš ir pārāk dārgs man. Jānis man liek justies ļoti labi, es varu būt es pati un sadarīt jebko, bet tik un tā būt labākā viņam. Viņš mani novērtē, bieži vien liekas, ka pārvērtē, bet tas man patīk, jo tādos brīžos, liekas, ka viņš redz tikai mani. Dažreiz gan viņš mani pakaitina, lai palieku greizsirdīga, bet tas lielu piepūli neprasa, tajos brīžos var redzēt, cik daudz viņš man nozīmē. Viņš prot uzlabot garastāvokli, un ar komplimentiem arī neskopojas, burtiski apber, bet tas jau, kā medus manām ausīm. Ir tik daudz īpašību- mīļš, jauks, labsirdīgs, sabiedrisks...utt. Tā kā viņš ir dabūjis ar mācību no kāda cilvēka par to, ka tomēr jāizvērtē ko un kam stāstīt, tad arī to viņš vairs nedara. Nu jā, tagad viņam esmu es, kam, lai viņš to stāstītu. Pilnīgi neticamas lietas ir notikušas, jo kurš gan ko tādu varēja iedomāties?! Liene un Jānis? Nu ne jau es! Visa dejošana brīnījās, jo visi jau bija pieraduši, ka mēs tikai tādi draugi vien esam. Bet kā es saku, viss plūst un mainās, un viss, kas notiek, notiek uz labu! Jānis, pagaidām, ir viss ko es vēlos un ko esmu vēlējusies. Es zinu, kā viss dzīvē notiek, tāpēc nekad nevar zināt kāds būs tupinājums, bet es nenožēloju nevienas savas attiecības, jo no tām var daudz ko mācīties. Tāpēc tagad es baudu visu, ko tās man sniedz un esmu gatava būt līdz matu galiņiem tajās, un ļauties tām, cik ilgi vien varēs. Ir labi, tik ļoti labi..........

P.S. Rīt braucu uz Rīgu ar ģimeni, palikšu pie Jāņa. Vinnēju biļetes, piektdien jāiet uz basketbolu. Foršīīii! :)

Iespējams, nākošreiz uzrakstīšu par to, kā atteicos mācīties RSU ārstos, kaut gan tiku iekšā. Attiecos mācīties to, ko trīs gadus esmu gribējusi. Kurš gan to varēja iedomāties?!

Uij, ku gari man sanācis! :D

Liene