Mīlestība

Mūžīgā tēma mīlestība. Visi vēlas mīlēt un vēlas justies mīlēti. Dažreiz domāju, kāpēc kaut kas tāds ir vajadzīgs, būtībā tas kaut kādā ziņā mūs čakarē. Tās ir emocijas, kas neļauj izprast saturu, bet tajā pašā laikā..... bez mīlestības nemaz nebūtu dzīves satura. Manuprāt, mazliet muļķīgi.... dzīties kaut kam pakaļ, gaidīt, meklēt to, tā saucamo mīlestību, kaut ko, kas it kā padara pilnīgi laimīgu..... kaut kādus tur tauriņus vēderā. Jā, un tad nu beidzot pienāk tā lielā diena, satiec savu ”īsto” un tad nu Tu viņu mīli. He, he...... man patīk vārds ”īstais”, kurš kaut ko tādu izdomājis? Es varbūt neesmu tas labākais piemērs.... bet nu, cik reizes dzīvē cilvēki nav nodomājuši- jā, šis ir mans ”īstais”, mēs tik labi saderam- un te pēkšņi viss beidzās un to it kā ”īsto” nomaina cits atkal ”īstais”. Un liekas, ka tad, kad reiz to savu dzīves mūža mīlu atradīsi, tad būs miers. Nu tāds miers, kad Tu saproti- nepaliksi viens. Aij, kā cilvēkiem bail no vientulības, bail no aizmirstības, tāpēc jau laikam viņi izvēlas labāk mīlēt..... bet cilvēka dabā ir ziņkāre. Lai tik kāds man pierāda, ka nav ziņkārīgs... cilvēki ir ārkārtīgi ziņkārīgi. Jā, un tad pēc šī miera, kad nu beidzot kāds Tev ir, Tu kādā brīdī atskart, ka ir jau arī citi cilvēki... un, jā, tad liekas, ka ar vienu nepietiks šai dzīvē un jāsāk dzīvot sev. Varbūt no vienas puses, izdevīgāk ir turēt otru kaut kādā attālumā, lai jebkurā dzīves situācijā mazāk sāpētu..... it kā darīt tā, lai, ja vēlētos, būtu vieglāk aiziet. Mīlestība ir pārdzīvojums. Tu uztraucies, kurs viņš ir... domā, ko viņš dara.... uztraucies, ko viņš par Tevi domā...... un visu beidzot, vai viņš domā par Tevi tikpat daudz, cik Tu par viņu. Būtībā, paši mīlētāji nemaz nesaprot, cik drosmīgi ir mīlēt, spēt kādam uzticēt sevi un domāt, ka nepievils. Lai kā tur būtu, mīlestība ir neizbēgama...... nu vismaz vēlme just otru sev blakus. Un tie cilvēki, kas ielaižas vienas nakts sakaros un saka, ka viņiem vienalga, būtībā viņi mēģina kaut ko kompensēt savā dzīvē, kaut kā celt pašapziņu.... tomēr, patiesībā, viņi vēlas mīlēt, vēlas tos pašu uztraukumus... vēlas just, cik labi otru ir apskaut, satraukti ieelpot gaisu un mazliet pievērt acis.... vēlas, kādu, kuru satiekot vienmēr gribas smaidīt..... vēlas kādu, kurš Tev ļauj būt pašam un neliek justies neērti.... kādu, kuram Tu piederēsi, ne tikai vienu nakti... kādu, kurš uzklausīs Tevi, nepārmetīs, bet ja vajadzēs sniegs padomu... kādu, kas rūpēsies un par sevi atgādinās.... kādu, kas neaizmirsīs, novērtēs un domās par Tevi.... to vienīgo, kurš mīlēs!

Gribētu piebilst, nevajag dzīties mīlestībai pakaļ, nevajag ar kādu draudzēties tikai tāpēc, ka kādu vajag, visiem ir vai arī man ilgi nav bijusi tā otrā puse. Vajag sajust vismaz kaut ko.... nav jāsajūt mīlestība.... ir jāsajūt tas, ka šis ir cilvēks, kura priekšā man nebūs jāizliekas.... domāju, ka ar to ir jāsāk. Ieklausies sevī!

Liene

P.S. Jāni! :*

Domu lidojums

Patiesība tā ir vērtība, kas ir citu vērtību pamatā. No tās veidojas citas un ar to arī citas beidzas. Protams, arī uz meliem var daudz ko uzbūvēt un panākt, bet vairākums gadījumu, panāktais ir nestabils un viegli izjaucams. Ja vienreiz esi pievilts, joprojām esi naivs savā ticībā un tici, ka viss, ko Tev stāsta ir patiess. Pēc otrās reizes sāc pamanīt, ka tomēr ir atšķirība teiktajā un, ka ne viss ir tik balts, cik likās. Trešajā reizē kļūsti piesardzīgs, uzmanies, bet joprojām uzticies, jo nevar jau domāt, ja tie iepriekšējie, tad arī citi melo. Desmitajā reizē Tu atsakies ticēt un beidzot saproti, ka tikai sev pašam vari uzticēties.... bet tajā pašā laikā domā, vai viss nesākas ar domāšanu.... nu, ja es visu laiku domāšu, ka tā notiks, tad tā arī notiks... tāpēc tad jau ir bail pat domāt. Jā, un tad šķiet arī tās durvis veras ciet un ir palicis tikai mazs atslēgas caurums, pa kuru iekļūt iekšā. Īstenībā, Tu pat negribi, lai kāds meklē to atslēgu, Tu vienkārši novelc robežu un nelaid cauri nevienu. Un ja tomēr uzrodas kāds, kas ir tik prasmīgs runātājs, tad, iespējams, Tu ielaid viņu.

Reiz es domāju, ko nozīmē krāpnieciska rīcība attiecību jomā. Protams, vārdu savienojumu krāpnieciska rīcība vairums saprot dažādi, uzskatu ir trīs veidi. Teiksim tā, sākšu no „mazākā uz lielāko”:

· Vīrietis sarakstās ar citu sievieti un to slēpj no savas draudzenes(un pretējā gadījumā, ja to dara sieviete).... kāpēc krāpnieciska? Tāpēc, ka kāda jēga slēpt no savas draudzenes, ja reiz Tev šī sieviete neko nenozīmē un Tu neko tādu neesi rakstījis. Noteikti vairākums gadījumos, vīrietis šādu rīcību nesauktu par krāpniecisku, bet gan teiktu, ka no mušas izpūsts zilonis. Nu jā, bet ja Tava sieviete rakstītu kādam citam vīrietim un to slēptu, tad noteikti Tevī rakstos jautājums, kāpēc viņa tā dara.

· Sieviete skūpstās ar kādu vīrieti(un pretējā gadījumā, ja to dara vīrietis)...kāpēc krāpnieciska? Tu taču tomēr esi ļāvies kādam fiziski tuvākam kontaktam par ikdienišķo un ne jau ar katru Tu ļaujies siekalainiem piedzīvojumiem. Iespējams, ja šādi krāptu vīrietis, tad tas nebūtu nekas slikts, bet ja sieviete, tad jau šai uzreiz piešūtu visas dzīves izvirtības un netikumus.

· Vīrietis nododas gultas priekiem ar citu sievieti(un pretējā gadījumā, ja to dara sieviete).... kāpēc krāpnieciska? Tāpēc, ka nu Tu esi ļāvies fiziski un vairākums gadījumu arī garīgi vistuvākajam kontaktam. Šāda rīcība jau sagādā baudu, un baudas gūšanas brīdī Tavas domas noteikti nebija- jā, man ir labi, bet tas, ko daru ir slikti, bet tomēr gribu pabeigt! Protams, ja to darītu sieviete, tad viņa tiktu nomētāta ar akmeņiem no galvas līdz kājām un vēl vīrietis paspētu šo faktu pastāstīt pusei pasaules, tādejādi sievietes slavu jauki „uzspodrinot”.

Jā, gan fiziskā, gan garīgā uzticībā pilnībā no matu saknēm līdz papēžiem ir grūti dzīvot. Fiziskā pat ne tik ļoti, bet tieši garīgā. Neviļus pieķer sevi domājot, eh.... tas tur ir tāds un tāds un tas un tas un tā.... neviļus pieķer savu acu skatu, ka tas ir aizķēries aiz kāda. Un neviļus pieķer, ka otrs arī tāpat dara. Iespējams, ka garīgā krāpšana spēj būt sāpīgāka par fizisko..... par garīgo krāpšanu uzskatu, ja Tavas domas ir tikai ap vienu cilvēku un tas nav Tavs draugs. Tātad es varu teikt, ka neesmu nevienu garīgi un arī ne fiziski krāpusi. Lielākā atšķirība starp fizisko un garīgo krāpšanu ir tas, ka fizisko var pieķert, bet reizē var arī noslēpt..... garīgo nevar pieķert, bet grūti to noslēpt. Protams, viss jau ir atkarīgs no sirdsapziņas un no tā likteņa faktora- vai maz ir lemts. Viss tomēr notiek likumsakarīgi.

Par mani runājot, dzīvē man tiešām ir daudz atgadījumu piespēlējusi, iespējams, tāpēc es uzticos tikai sev. Gudrie, uzticoties sev, kaut kur lasīju. :D Bet tajā pašā laikā, es pati vēlos, lai man uzticas.... un es zinu, ka uzticas, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas rada uzticības sajūtu. Tā ir viena no svarīgākajām sajūtām, tas, ka Tu radi uzticību otram. Iespējams, ka no šiem dzīves atgadījumiem, otram ir grūti šo sajūtu radīt man..... kaut gan dīvaini, arī iepriekšējās reizes esmu uzticējusies sev, un jāsecina, ka šis faktors laikam ir tikai pavairojis manu ticību tam, ka otram nevar uzticēties. Bet kaut kā dīvaini... es vēlos, bet nevaru.

P.S. Saskatījos filmu! :D Ar mani un Jāni viss kārtībā! Bučas!

Liene

Mēģinājuši, bet drīz vien sašķīduši kā neapdomīgi un pārāk strauji sakarsētas zaptsburkas

Pirms nu jau samērā ilga laika(kkur septembrī) kārtējo reizi ciemojoties Rozenbergu ģimenē, lasīju avīzi.... uz doto brīdi būs grūti pateikt, kas tā ir par avīzi, jo esmu izplēsusi tikai vienu lapu. Pati lapa izskatās steigā izrauta..... noplēsta un pa vidu vēl saplīsusi, laikam esmu viņu ļoti gribējusi. Lapā Daces Rukšānes sleja ar pašas bildi viducī un izceltu frāzi-> Mēģinājuši, bet drīz vien sašķīduši kā neapdomīgi un pārāk strauji sakarsētas zaptsburkas<- nē, šī frāze nenorāda uz kādu manu sirds stāvokli. Man viss ir vairāk kā kārtībā, bet rakstā minētā frāzes ir saistošas..... nē, drīzāk interesantas ar savu domu gājienu un skatījumu, neparasto skatījumu.... un tik reizē arī atklāto.

Dace Rukšāne: „... Es nudien ticu, ka no pirmā acu skata var iemīlēties. Un arī tam es ticu, ka šāda iemīlēšanās var pāraugt mīlestībā. Taču man diezgan grūti iet ar ticību tam, ka šī mīlestības sākās uzreiz. Savukārt, man šķiet, kopā mesties var tikai tad, ja nudien ir sākusies pati karaliene mīlestība- jo tikai tā pieņem pārmaiņas, tikai tā atbalsta pārveidošanos, nebaidās no kritieniem un pabalsta klupējus, kā arī prot no sirds priecāties par otra prieku. Iemīlēšanās ir stīva, ļoti egoistiska un sastingusi savā fiksācijā uz sevi un iekāroto objektu, svaigi iemīlējies cilvēks šķietami mīl visu pasauli- patiesībā viņš ir ļoti koncentrēts uz notiekošo sevī, un par pasauli viņam maza daļa. Tāpēc, lai lieki nemānītu sevi un netraumētu dvēseli, varbūt labāk ir kādu brīdi nogaidīt, aplūkot pirmās pārmaiņas, pirmos zemeņbriļļu krišanas simptomus un tad ļaut raisīties secinājumiem par turpmāko- vai mēs esam spējīgi pieņemt jauno, vēl nepieredzēto, vai arī šīs attiecības mums patīk tikai tādas, kādas tās ir iesākumā.

Spēja pieņemt pārmaiņas un apjēgsme, ka tās ir neizbēgamas, ir pirmais simptoms, ka ilgstošas attiecības var izdoties. Līdz tam ir tikai skaists, bet aklinošs feijerverķis.”

Protams, dažām lietām es nepiekrītu. Uzskatu, ka nevar iemīlēties no pirmā acu skatiena. Sakot jau, ka acis esot dvēseles spogulis, bet vai viss, ko tās rāda ir patiess?! Tātad, ja reiz kāds ir iemīlējies kādā no acu uzmetiena vien, tad iznāk, ka šis kāds mīl šī otra kāda izskatu. Domāju, ka iemīlēšanās un mīlestības process savā ziņā ir lēni..... protams, ja reiz esi iemīlējies, tad laiks vairs nevelkas, bet gan skrien kā nevaldāms zirgs. Jā, bet daudziem ir bail no šāda ātruma, bail no tā zirga, kas skrien un spēj mainīt it visu. Cilvēka dabā ir palikt pie stabilām vērtībām, nemainīt neko. Es esmu diezgan prātīga savā vecumā, iespējams, ka man tas prātīgums pat nācis par ātru. Droši vien, tāpēc es nespēju iedomāties, kā var iemīlēt kādu no pirmā acu skata, tas šķiet tik maldīgi, aplami, nepatiesi.... kaut vai zinot kā pati māku skatīties, pamirkšķināt un prātu jaukt. Aij.... labāk daudz nespriedelēšu, kas un kā, man pietiek ar to sajūtu vien, ka mani ir kāds, kurš mīl un, ka es esmu viņam.

P.S. Iespējams, kad beigsies sesija, uzrakstīšu kaut ko ne šādā stilā......kaut vai par to, kas sadarīts!

Liene

Priekā!

Atskatoties uz šo nedēļu, kāds varētu padomāt par mani, ka to vien daru kā mācos... atzīstu, šonedēļ to tiešām darīju tā pavairāk, un, tas, iespējams, tāpēc, ka iepriekšējās nedēļas nemaz. Bija kora ballīte, kurā izdejojāmies pēc sirds patikas, smējāmies. Pasākums ne tikai tāpēc bija labs, bet arī, tāpēc, ka apkārt bija forši cilvēki- kursa biedrenes, Jānis un pārējie koristi. Tiešām, balle izvērtās vareni jestra!(dance)

Nākošā dienā ar Jāni devos uz teātri „Ja vien mana sieva uzzinātu...”(vai kkā tā). Iesaku aiziet ikvienam, smiekli garantēti un pozitīvs noskaņojums arī... bet, lai kā arī būtu, pašu izrādes atrisinājumu vēlētos varbūt savādāku, bet kā citādi, bija baigi ok! Ļoti mūsdienīga, moderna izrāde, pat jauniešus, kuri nav starā par teātri var vest! Nākošnedēļ arī eju uz teātri, man jau patīk! Tad vēl biju uz pirti, kur visiem bija jāpārģērbjas par 80.gadu sportistiem, arī tā neko, jo satiku sen neredzētus cilvēku, varēju parunāties!

Šodien satikos beidzot ar Lāsmu un Santu, baigi ilgi neredzētas bija! Apskatījām Lāsmas mazo māsiņu, galīgi sīka un mīlīgi žāvājās visu laiku! Jā, un vispār, Rīgā ir saplīsis dators un šis jau mēnesi diagnostikā... besī, jo pēdējā laikā man tas būtu ļoti noderējis, īpaši, saistībā ar skolu! Kkā tā īsumā, pavisam īsi! A, jā, valsts svētkos biju Limbažos- dejoju, gribēju aiziet uz krastmalu, bet vēl nebiju mājās. Laikam nākošais gads jāgaida, bet baigā svētku noskaņa radās skatoties televizoru vien! Un jā, kkā pēdējā laikā domāju par visādiem cilvēkiem, nevaru saprast, tas varbūt tāpēc, ka šie domā par mani..... aij, vienalga!

Kopumā- man ir baigi labi, labi, labi! :)

Liene

Šī laika aktivitātes!

Laiks ir vienkārši paskrējis, nu jau novembris drīz kā klāt un Ziemassvētki liekas, ka vairs nav aiz kalniem. Un jā, es ļoti gribu Ziemassvētkus, kkā baigi gribās egli. :D Nu jā, bet kas tad ir noticis par šo laiku. Protams, augstskola, jā.... nezinu ar ko, lai sāku.

Par skolu

Man patīk mani kursa biedri, tiešām, forši cilvēki. Tas, ko mācos arī patīk, kaut arvien biežāk saprotu, ka tas nemaz nav viegli. Es arī nebiju domājusi, ka būs. Fizikālā, ģeometriskā optika.... kvantu fizika, bioloģija, bioķīmija organiskā ķīmijā, matemātikā analīze augstākajā matemātikā un angļu valoda optometrijā. Ar visu it kā tieku galā, bet atklāti sakot mani, laikam augstprātīgajai galvai ir arī daži izaicinājumi. Augstākā matemātika ir liels izaicinājums. Nekad mūžā neiedomātos, ka es kko matemātikā varu arī nesaprast. Pirmo reizi mūža pildu mājas darbus, jo nevar nepildīt. Katru nedēļu kontroldarbs. Ja gan m/d, gan kontr/d ir ieskaitīti, tad +2 atzīmes, ja 1-3 neieskaitīti atzīme tā pati, ja 4-8, tad par vienu balli eksāmenā mazāk. Gribētu gan pateikt, ka liekas tik forši, ka var dabūt +2 balles, bet nu diez gan neiespējami.... mājasdarbs ir neieskaitīts, ja Tev nav nevienas kļūdas, bet pie viena uzdevuma pasniedzējs pierakstīji-ATBILDE?- kaut gan atbilde ir pasvītrota un iekavās ierakstīta. Ieskaita tikai tad, ja nav nevienas kļūdas. Ir pat bijis tāds gadījums, ka kontroldarbu neieskaita, jo burts a ir uzrakstīts pārāk liels, bet ja Tu esi krievu tautības cilvēks, tad Tu to vari atļauties, jo vari to nezināt. Un jā, jāpiebilst, ka grāmatu, ko ņemam 1 gadu, citi 3! Angļu valoda nav labāka, katru reizi kkas no galvas jāmācās. Iedod vairākas lapas un jāatstāsta konspekts. It kā jau nekas traks nebūtu, ja visi materiāli nebūtu zinātniskajā valodā rakstīti un ļoti sarežģīti, vajadzīgs pailgs laiks, lai tajos iebrauktu. Bet vispār jocīgi, ka man kkas jāmācās angļu valodā, ja zina kā man bija vidusskolā........

Ārpusskolas aktivitātes

• Protams, Pirmsaristotelis, liekas, esmu jau miljons reižu stāstījusi, cik tas bija stulbi un kā man nepatika. Tik liels akcents uz alkoholu, nekad neesmu redzējusi, ka kāds tā uz to centrētos. Visas darbības un viss tikai ap to. Nav jau tā, ka pati nemaz nelietotu, kā jau visi.... bet, kas notika tur, nu man likās tāds jefiņu mēģinājums par krutajiem pataisīties. Nezinu, laikam un droši vien, ka neesmu tāda, ļoti iespējams pārējiem bija ok pasākums, jo lielākā daļa cilvēku bija tādi paši kā organizatori. Aristotelis uz gājienu nebiju un nekad ar tiem oranžajiem negribētu iet kopā, nebrīnos, ka citiem bija plakāti- Izglāb draugu, novāc fizmatu! Uz pašu tusiņu biju, aizgājām ar Jāni, padejojām.
• Pieteicos fakultātes korī „Aura”, kas šogad 7.novembrī svinēs savu 5 gadu jubileju. Ļoti pozitīvs, jauns un atraktīvs vadītājs. Par kori gan es varētu teikt tikai to labāku, lai arī tie ir fizmati. Tiešām, liekas, tādi forši cilvēki un laba gaisotne. Un jā jāpiebilst, ka tas ir izlases koris. Karoče, neņem tā kā vidusskolā visus, kas grib, bet tie, kuriem ir muzikālā dzirde. Uz atlasi, cik atceros, bijām kādi 25-30 cilvēki ar muzikālajām dzirdēm, kādus 10 paņēma. Laikam man veicās, kaut gan mani neielika pie soprāniem, bet pie altiem, par ko ļoti nobrīnījos. Tagad gan saprotu, ka augstskolā dziesmām tonalitāte ir augstāka nekā vidusskolas dziesmām, tāpēc tagad vairs neskumstu, ka nedziedu soprāna melodiju, bet 1. altu.
• Un jā, tagad man Rīgā ir arī kaķis, tāds melns un galīgi nebēdnīgs. Par viņu gan plašākus komentārus nesniegšu.
• Ar kursa biedrenēm bijām arī uz RPIVAs 15 gadu ballīti, uz klubu Traficc, nebija baigā jautrība, bet bija forši, ja jau par brīvu tikām, tad nevar sūdzēties. Iepriekšējā nedēļā nosvinējām arī Jānim māsīcai dz/d un vēl aizgājām uz klubu, tas gan bija baigi forši. Galīgi labi izdejojāmies un pavadījām laiku.
• Mana dz/d, svinēju kādas 3 reizes. It kā domāju, ka šogad vispār neko negribu, tā arī līdz savai dz/d domāju.... bet nu nesanāca, bet es arī nesūdzos.
• Draudzenes uzdāvināja uz hokeju biļetes, pēc tam pēc spēles laimējām vēl 3 brīvbiļetes uz nākošo spēli. Bet arī nākošajā Dinamo Rīga zaudēja.... stulbi, ka vēlreiz nevinnējām, jo pret SKA šie vinnēja.

Nu jā, kkā tā man ir gājis. Nākošnedēļ korim lielais Jubilejas koncerts un pēc tam balle, vēl nākošnedēļ uz teātri jāiet, diezgan aizņemts laiks, bet būs interesanti.;)

Liene