Mēģinājuši, bet drīz vien sašķīduši kā neapdomīgi un pārāk strauji sakarsētas zaptsburkas

Pirms nu jau samērā ilga laika(kkur septembrī) kārtējo reizi ciemojoties Rozenbergu ģimenē, lasīju avīzi.... uz doto brīdi būs grūti pateikt, kas tā ir par avīzi, jo esmu izplēsusi tikai vienu lapu. Pati lapa izskatās steigā izrauta..... noplēsta un pa vidu vēl saplīsusi, laikam esmu viņu ļoti gribējusi. Lapā Daces Rukšānes sleja ar pašas bildi viducī un izceltu frāzi-> Mēģinājuši, bet drīz vien sašķīduši kā neapdomīgi un pārāk strauji sakarsētas zaptsburkas<- nē, šī frāze nenorāda uz kādu manu sirds stāvokli. Man viss ir vairāk kā kārtībā, bet rakstā minētā frāzes ir saistošas..... nē, drīzāk interesantas ar savu domu gājienu un skatījumu, neparasto skatījumu.... un tik reizē arī atklāto.

Dace Rukšāne: „... Es nudien ticu, ka no pirmā acu skata var iemīlēties. Un arī tam es ticu, ka šāda iemīlēšanās var pāraugt mīlestībā. Taču man diezgan grūti iet ar ticību tam, ka šī mīlestības sākās uzreiz. Savukārt, man šķiet, kopā mesties var tikai tad, ja nudien ir sākusies pati karaliene mīlestība- jo tikai tā pieņem pārmaiņas, tikai tā atbalsta pārveidošanos, nebaidās no kritieniem un pabalsta klupējus, kā arī prot no sirds priecāties par otra prieku. Iemīlēšanās ir stīva, ļoti egoistiska un sastingusi savā fiksācijā uz sevi un iekāroto objektu, svaigi iemīlējies cilvēks šķietami mīl visu pasauli- patiesībā viņš ir ļoti koncentrēts uz notiekošo sevī, un par pasauli viņam maza daļa. Tāpēc, lai lieki nemānītu sevi un netraumētu dvēseli, varbūt labāk ir kādu brīdi nogaidīt, aplūkot pirmās pārmaiņas, pirmos zemeņbriļļu krišanas simptomus un tad ļaut raisīties secinājumiem par turpmāko- vai mēs esam spējīgi pieņemt jauno, vēl nepieredzēto, vai arī šīs attiecības mums patīk tikai tādas, kādas tās ir iesākumā.

Spēja pieņemt pārmaiņas un apjēgsme, ka tās ir neizbēgamas, ir pirmais simptoms, ka ilgstošas attiecības var izdoties. Līdz tam ir tikai skaists, bet aklinošs feijerverķis.”

Protams, dažām lietām es nepiekrītu. Uzskatu, ka nevar iemīlēties no pirmā acu skatiena. Sakot jau, ka acis esot dvēseles spogulis, bet vai viss, ko tās rāda ir patiess?! Tātad, ja reiz kāds ir iemīlējies kādā no acu uzmetiena vien, tad iznāk, ka šis kāds mīl šī otra kāda izskatu. Domāju, ka iemīlēšanās un mīlestības process savā ziņā ir lēni..... protams, ja reiz esi iemīlējies, tad laiks vairs nevelkas, bet gan skrien kā nevaldāms zirgs. Jā, bet daudziem ir bail no šāda ātruma, bail no tā zirga, kas skrien un spēj mainīt it visu. Cilvēka dabā ir palikt pie stabilām vērtībām, nemainīt neko. Es esmu diezgan prātīga savā vecumā, iespējams, ka man tas prātīgums pat nācis par ātru. Droši vien, tāpēc es nespēju iedomāties, kā var iemīlēt kādu no pirmā acu skata, tas šķiet tik maldīgi, aplami, nepatiesi.... kaut vai zinot kā pati māku skatīties, pamirkšķināt un prātu jaukt. Aij.... labāk daudz nespriedelēšu, kas un kā, man pietiek ar to sajūtu vien, ka mani ir kāds, kurš mīl un, ka es esmu viņam.

P.S. Iespējams, kad beigsies sesija, uzrakstīšu kaut ko ne šādā stilā......kaut vai par to, kas sadarīts!

Liene