Mīlestība

Mūžīgā tēma mīlestība. Visi vēlas mīlēt un vēlas justies mīlēti. Dažreiz domāju, kāpēc kaut kas tāds ir vajadzīgs, būtībā tas kaut kādā ziņā mūs čakarē. Tās ir emocijas, kas neļauj izprast saturu, bet tajā pašā laikā..... bez mīlestības nemaz nebūtu dzīves satura. Manuprāt, mazliet muļķīgi.... dzīties kaut kam pakaļ, gaidīt, meklēt to, tā saucamo mīlestību, kaut ko, kas it kā padara pilnīgi laimīgu..... kaut kādus tur tauriņus vēderā. Jā, un tad nu beidzot pienāk tā lielā diena, satiec savu ”īsto” un tad nu Tu viņu mīli. He, he...... man patīk vārds ”īstais”, kurš kaut ko tādu izdomājis? Es varbūt neesmu tas labākais piemērs.... bet nu, cik reizes dzīvē cilvēki nav nodomājuši- jā, šis ir mans ”īstais”, mēs tik labi saderam- un te pēkšņi viss beidzās un to it kā ”īsto” nomaina cits atkal ”īstais”. Un liekas, ka tad, kad reiz to savu dzīves mūža mīlu atradīsi, tad būs miers. Nu tāds miers, kad Tu saproti- nepaliksi viens. Aij, kā cilvēkiem bail no vientulības, bail no aizmirstības, tāpēc jau laikam viņi izvēlas labāk mīlēt..... bet cilvēka dabā ir ziņkāre. Lai tik kāds man pierāda, ka nav ziņkārīgs... cilvēki ir ārkārtīgi ziņkārīgi. Jā, un tad pēc šī miera, kad nu beidzot kāds Tev ir, Tu kādā brīdī atskart, ka ir jau arī citi cilvēki... un, jā, tad liekas, ka ar vienu nepietiks šai dzīvē un jāsāk dzīvot sev. Varbūt no vienas puses, izdevīgāk ir turēt otru kaut kādā attālumā, lai jebkurā dzīves situācijā mazāk sāpētu..... it kā darīt tā, lai, ja vēlētos, būtu vieglāk aiziet. Mīlestība ir pārdzīvojums. Tu uztraucies, kurs viņš ir... domā, ko viņš dara.... uztraucies, ko viņš par Tevi domā...... un visu beidzot, vai viņš domā par Tevi tikpat daudz, cik Tu par viņu. Būtībā, paši mīlētāji nemaz nesaprot, cik drosmīgi ir mīlēt, spēt kādam uzticēt sevi un domāt, ka nepievils. Lai kā tur būtu, mīlestība ir neizbēgama...... nu vismaz vēlme just otru sev blakus. Un tie cilvēki, kas ielaižas vienas nakts sakaros un saka, ka viņiem vienalga, būtībā viņi mēģina kaut ko kompensēt savā dzīvē, kaut kā celt pašapziņu.... tomēr, patiesībā, viņi vēlas mīlēt, vēlas tos pašu uztraukumus... vēlas just, cik labi otru ir apskaut, satraukti ieelpot gaisu un mazliet pievērt acis.... vēlas, kādu, kuru satiekot vienmēr gribas smaidīt..... vēlas kādu, kurš Tev ļauj būt pašam un neliek justies neērti.... kādu, kuram Tu piederēsi, ne tikai vienu nakti... kādu, kurš uzklausīs Tevi, nepārmetīs, bet ja vajadzēs sniegs padomu... kādu, kas rūpēsies un par sevi atgādinās.... kādu, kas neaizmirsīs, novērtēs un domās par Tevi.... to vienīgo, kurš mīlēs!

Gribētu piebilst, nevajag dzīties mīlestībai pakaļ, nevajag ar kādu draudzēties tikai tāpēc, ka kādu vajag, visiem ir vai arī man ilgi nav bijusi tā otrā puse. Vajag sajust vismaz kaut ko.... nav jāsajūt mīlestība.... ir jāsajūt tas, ka šis ir cilvēks, kura priekšā man nebūs jāizliekas.... domāju, ka ar to ir jāsāk. Ieklausies sevī!

Liene

P.S. Jāni! :*