Pirmo reizi par sevi 1. daļa

Šorīt nodomāju, ka nekad iepriekš neesmu tā īsti rakstījusi par sevi. Labi, ir jau rakstīts daudz kas, bet šis būtu tā pirmo reizi īsti par sevi.

Patiesībā par sevi rakstīt ir diezgan pagrūti, nezinu kā pat īsti iesākt. Līdz šim brīdim, mana dzīve ir bijusi pietiekoši krāsaina, un esmu gana apmierināta ar to. Saka jau tā, ka dzīvi mēs veidojama sev paši, tad jau atliek nosecināt, ka esmu darījusi +,- visu pareizi. Kā ikvienam, ir bijis gan labais, gan sliktais. Cilvēki, nezināmu iemeslu dēļ, vislabāk atceras tieši slikto. Iespējams, ka sliktais spēj atstāt lielāku paliekošo iespaidu, jo slikti, taču nozīmē- pretēji tam, ko esmu vēlējies. Mazliet novirzījos no kursa.... tātad par MANI! Redzi, tiešām nemaz nav tik viegli! Pašai man liekas, ka esmu cilvēks, kuram ir divas personības. Viena ir klusā, mierīgā, atturīgā, kura vairāk izpaužas man neērtā vidē, nepierastā, iespējams, arī situācijās, kad liekas, ka šādi uzvesties un apvaldīt savu otro personību, būtu izdevīgāk. Patiesībā, šī pirmā puse dominē vairāk. Par to otro pusi, personību. Jocīgi sevi dalīt divās daļās, bet jā... tā nu es dalos(vēl jocīgāka frāze). Tā ir aizrautīga, temperamentīga, kaislīga, sabiedriska, piedzīvojumu kāra. Viņa izpaužas ar draugiem, ģimeni, klasesbiedriem(nu jau bijušajiem) vai cilvēkiem, kuriem piemīt neizskaidrojams talants sarunāties ar cilvēkiem. Jāpiezīmē, ka ar talantu šeit es domāju prasmi veidot kontaktu ar visnepieejamāko cilvēku, tādu, pie kura pieejot klāt, šķiet, ar elektrību varētu atrauties..... egoisma apsēstu, iedomības pārņemtu, cietu, cietu, cietu........... Patiesībā, laikam arī NO MANIS ŠIS AUKSTUMS IZSTARO! Ne viens vien cilvēks ir teicis, ka es izskatoties iedomīga, tāda, kas ar katru mirstīgo nesarunājas, un jā, pat auksta. Bet par to es īpaši nepārdzīvoju, jo no tā varu secināt, ka man apkārt ir stipri un drosmīgi cilvēki. Ja reiz viņi ir uzdrošinājušies ar mani iepazīties, tad secinājums ir tikai šāds. Būtībā šis ārējais iespaids pievieno daudzus plusus, piemēram, man nepiesienas visādi šaubīgi tipi, bet gan cilvēki, kuri ir par sevi pietiekami pārliecināti, lai spētu man tuvoties. Tas laikam kaut kādā ziņā ir kompliments maniem draugiem un paziņām, un man arī. Vispār, esmu diezgan sakarīga. Māku uztvert lietas, pat nepatīkamas, neierasti normāli un mierīgi. Lai gan pati to uzskatu kaut kādā ziņā par emociju iegrožošanu, jābūt taču stiprai. Nu jā, bet jautājums paliek- kāpēc tad pašai sev izlikties?! Nu varbūt jau tā arī ir, ka nemaz neizliekos un pie daudzām lietām, kurām daudzi cilvēki birdinātu asaras, es vienkārši atbrīvoju savu prātu un izslēdzu visu nepatīkamo. Tā ir viegli dzīvot. Nezinu, laikam kā vienu no maniem moto vai principiem, kā es dzīvoju, var izskaidrot kāda japāņu gudrība- „Tas, kas pasmejas tā vietā, lai plosītos, vienmēr ir stiprākais.” Tā es uztveru gandrīz visu, kas notiek ar mani, un ir noticis! Bet jāatzīst, ka palieku emocionālāka, iespējams, ka aiz šiem smiekliem slēpjas, kas tāds, kas liek emocijām uzkrāties un gaidīt piemērotāko brīdi, lai rīkotos.

Šodien atradu kādu saraksti, interesanti, bet nekas nav mainījies, un es joprojām to vēlos, un daudz kas MAN NO TĀ JAU IR-> Es vēlos brīvību, tādu kas ir manī, nevis tādu, kas man pieder, kad man neviena nav. Lai prāts un gars spēj būt brīvi. Es vēlos drošību, pamatu, stabilitāti, garantiju. Es vēlētos, kaut nevienam manis nepaliktu pāri un varbūt dažreiz pat pietrūktu. Un, lai vispār būtu tā, kāds pēc manis alkst. Es vēlos būt sabiedrībā-dzīvē.

*Nezinu vai būs nākošās daļas, jo iesākot rakstīt šo visu, saprotu, ka sevi novērtēt no šāda skata punkta ir grūtāk, vieglāk ir, ja Tev kāds pasaka, kas tad Tu par putniņu esi. To var izdarīt cilvēki, kas ir ar mani- mani tuvie, mani draugi, mīļotie. Tāpēc šeit nebūs vārdi- turpinājums sekos- es nevaru neko solīt!

*Gribētu uzrakstīt kādreiz par saviem cilvēkiem. Par tiem, kas ir ar mani. Par tiem, kas man daudz nozīmē. Par tiem, kas man ir kādreiz kaut ko nozīmējuši. Par bērnības draugiem, par kaimiņiem, par radiem, par vīriešiem. Par Jāni. Par Santu un Lāsmu. Par savu dzīvi kādreiz, tagad un kāda to esmu iedomājusies turpmāk. Par to, ka PIRMO REIZI DZĪVĒ ESMU UZSTĀDĪJUSI MĒRĶI. Par to, kā izlēmu nestudēt to, ko trīs gadus esmu iedomājusies, bet studēt to, ko slepus esmu tikai vēlējusies. Par to es vēl uzrakstīšu.... noteikti!

Liene