Divpadsmit gadu ilgs manis audzināšanas darbs

Eksāmeni- jā, tas nu būtu padarīts, tagad tikai jāsagaida „spožie” rezultāti!

Izlaidums? Man to galīgi negribas! Neesmu neko nopirkusi, absolūti neko..... patiesībā nav jau bijis laiks, bet tomēr man kkā negribas. Nākošnedēļ! Nu jā, tipiski man- atlikt visu uz pēdējo brīdi. Man nav žēl šķirties no skolas, tā noteikti būs vieta, kuru es vienmēr uzskatīšu par savu, un tā nebūs tikai vieta, māja vai ēka. Tā būs manas dzīves viena no nozīmīgākajām daļām, vērtībām, ko glabāšu sirdī, divpadsmit gadu ilgs manis audzināšanas darbs. Žēl būs cilvēku, kurus vairs nesatikšu pirmajā septembrī, kuri vairs nebūs kopā kā mana klase. Bet ir pierādījies, ka cilvēki nāk un iet. Un parasti notiek tā- aiziet tie, kuriem jāaiziet, paliek, kuriem jāpaliek, un atnāk tie, kuriem jāatnāk.

P.S. Es gribu satikt to cilvēku, kas ķīmijā pēdējo uzdevumu pilnībā saprata, viņu es uzskatīšu par ķīmijas dievu, jo man cilvēcīgai būtnei to nesaprast! Un ja nu kas, tad es ķīmijā esmu galīgi neslikta.

Liene