Ar katru dienu dzīvojot šajā pasaulē, šķiet, ka sāc izprast lietu patieso vērtību. Sāc izprast vārda vērtība jēgu. Kas tad tā ir?! Versijas ir vairākas. Viens par vērtību uzskata ārējās pasaules sniegtās baudas, otrs, tās, ko sniedz iekšējā.
Dažreiz cilvēki nenovērtē to, kas viņiem ir. Viņi redz ar acīm, bet dažreiz vajag skatīties ar sirdi. Visas materiālās vērtības pārsvarā ir, lai izdzīvotu, ne dzīvotu. Nu kaut vai paskatoties uz dažām ciltīm Āfrikā, viņi ir tādā nabadzībā, bet smaida kā saules zaķi un smejas kā visbagātākie cilvēki zemes virsū. Labi, viņiem nav lepnu auto, iespējams, labākajā gadījumā viņi ir redzējuši riteni, viņiem nav ķieģelētu māju, bet tur ir mīlestība. Viņus nav sabojājusi sasodītā materiālā pasaule, ko ir izdarījusi ar mūsdienu cilvēku. Viņš piedzimst, un jau tad viņam liek domāt tikai par naudu. No vienas puses, nav jau slikti, ka māca cilvēkam to, ka vajag pelnīt, bet ne lai dzīvotu, bet izdzīvotu. Stulbi apzināties, ka lielākā mūsu dzīves daļa ir atkarīga no riņķveida metāla gabaliem un taisnstūra papīra loksnēm. Jā, bet tomēr tas laikam mums neļauj pilnvērtīgi, nu vismaz ilglaicīgi, izbaudīt dzīvi. Tev var būt visvairāk naudas uz zemes, bet tāpat Tu vari nebūt visbagātākais. Kā es to domāju?! Hmmm, laikam nauda jau nav primārā bagātība vai arī vārdam bagātība ir divi raksturi. Nu jā, nauda daudz ko ietekmē, un daudzas rīcības no tās izriet. Iespējams, arī es, ja man liktu sastādīt dzīvē nepieciešamo vērtību skalu, naudu liktu pirmajā vietā, es arī esmu sabojāta. Tomēr, uzskatu, ka arī ikviens var kļūt bagāts kaut vai ar to vien, ka viņa sirds ir bagāta. Ja Tev ir kāds, kuru mīlēt, un tam nav jābūt kādam īpašam cilvēkam, tas varbūt jebkurš radinieks, draugs vai mājdzīvnieks, tad Tu esi bagāts. Šīs ir vērtības, kas ļauj mums izbaudīt dzīves garšu, bez kurām mēs esam nekas. Ir tik daudz cilvēku, kas nomirst naudīgi, bet vieni. Labi, iespējams, jau, ka viņiem arī ir bijuši kaut kādi draugi, paziņas vai sakari, jo kā gan šie pie naudas tikuši, bet tik un tā, iespējams, viņiem varbūt nekad nav bijis tas, kas Tev ir. Tev ir ģimene, draugi, iespējams, ka kāds ir pat labākais draugs. Un jā, varbūt, ka šie cilvēki nezina, kas ir mīlestība, bet Tu zini. Viņi nekad nav saņēmuši uzmundrinošu īsziņu vai vēstuli, kad šiem klājies visgrūtāk. Noteikti, ka tas viņus ir padarījis tikai stiprākus, bet vai laimīgākus?! Kas gan ir laime bez draugiem un bagātas sirds! Cilvēks dzīvo, lai izjustu visu emociju gammu, un to var panākt tikai dzīvojot ar sirdi.
Neraugies uz tikai to, kas saskatāms ar acīm, bieži vērts ir ieskatīties sirdī. Ja netiec klāt cita sirdij, skaties savā, tur noteikti ir daudz kā vērtīga!
P.S. Īstenībā diezgan liels murgojums, šķiet, saprotams, tikai man, bet jēga ir! Ir!
Šī būs pirmā reize, kad tā īsti pieminu viņa vārdu. Nesaprotu, kāpēc, ko tik svarīgu glabāju neizpaustu. Šī ir pirmā reize, kad es rakstīšu par viņu, vīrieti, kas man nozīmē ļoti daudz- Jāni.
Laikam neesmu bijusi tik drosmīga, lai pieminētu viņa vārdu. Neesmu tik vaļsirdīga, lai paustu savas jūtas un domas skaļi.
Viss sākās no visparastākās draudzības. Viņš man daudz stāstīja par sevi, par bijušajām attiecībām, par piedzīvojumiem dažnedažādākajiem. Jā, arī es stāstīju daudz ko, bet nebiju tik vaļsirdīga. Tad vēl man bija attiecības ar citu cilvēku, tāpēc ar viņu par tām neapspriedu. Domāju, lai jau šis stāsta par savām, un bija interesanti. Runāt viņam padodas, tiesa. Zināju, ka es viņam patīku kā cilvēks, bet neko vairāk arī nedomāju. Zinu, ka vairākas reizes es esmu teikusi, ka es nekad nevarētu būt viņa draudzene, jo viņš ir pārāk atklāts un daudz runā īpaši nešķirojot KAM UN KO stāsta(nu ja reiz man viņš visu tā stāstīja, un zināju, ka ne tikai man), un es nevarētu to izturēt. Laiks pagāja, kļuvu brīva meitene. Zināju, ka neko negribu un nemeklēju, nebija vajadzības. Ilgs laiks nepagāja līdz viņš to uzzināja, un sāka izrādīt interesi. Protams, man tas viss bija vienalga, iesmēju, bet neko nedomāju, jo manās acīs viņš bija tikai draugs. Teiksim tā, es nesapratu, tie teksti, tiešām nesapratu vai viņš domā nopietni vai nē, jo vienmēr par daudz ko iesmējām, bet tagad es nesapratu šo robežu, kur tad sākās tā patiesība un kur tā beidzās. Visādi mājieni, neko nesaprotu. Un joprojām tikai draugs. Es neko nevēlējos. Es daudz ko par viņu zināju, pie tam, pats bija stāstījis kādi piedzīvojumi šim ir bijuši, teiksim tā- krāsaini, tas vēl vairāk teica stingru nē. Pati esmu piedzīvojusi šo krāsainos notikumus, nu, t.i., bijusi notikumu vietā, ne epicentrā. Un man likās, ka viņam pašam šķiet, ka viņš var dabūt jebkuru, kuru vien vēlās, tas vēl vairāk mani atrunāja. Sāka spīts uzkurināties manī, jo negribēju būt tā, kuru viņš ”dabū”, kaut vai tā paša iemesla dēļ, ka viņam liekas, ka tas ir viņa spēkos. Es negribēju būt VIENA NO. Jāatzīst, ka kā cilvēks viņš man vienmēr ir saistījis, jo bija pietiekami interesants sarunu biedrs, pozitīvs un ar viņu vienmēr atradās par ko pasmieties(joprojām ir). Tomēr, laikam tie teksti prata mani lauzt, un man viņš sāka iepatikties, bet joprojām nesapratu vai viņš runā nopietni, tāpēc neko nesadomājos, joprojām uztvēru tikai kā draugu. Un es pat īsti nezināju, ko gribu, vai vispār kaut ko gribu. Tāpēc, ja nezinu, tad nevajag, un ir tak tik daudz tie NĒ. Lai gan viņa teksti kļuva tik tieši, cik vien tie varēja būt, tik un tā distancējos, paliku pie- tikai draugi. Bet jāatzīst, ka viņš man sāka iepatikties arvien vairāk, bet arī spīts pretoties tam pieauga. Jānis man stāstīja, ka viņš tik visu laiku centies mani uzrunāt, visu laiku bija pirmais, kas kaut ko deva(rakstīja, sacīja u.tml.), bet es neko nedevu pretī. Pienāca diena, kad viņš ar vēl vienu cilvēku mani ar māsu uzaicināja paslidot. Man viņš jau tad it kā patika, bet joprojām ar sevi neko nesapratu, tāpēc nekādu lieku uzmanību nepievērsu. Runāju, ka šovakar man jālaiž uz ballīti. Kaut ko biju arī viņam ieminējusies pirms tam, bet tad viņš man teica, ka tur būšot daudz svešie un tā. Nodomāju, ka viņš nevēlas, nu tad neko, nu tad jau nav jēgas nemaz vaicāt, bet šis esot visu dienu gaidījis manu ielūgumu, bet es nekā. Viņš nodomāja, ka laikam būs jāmet tam visam miers, ja reiz nē, tad nē. Aizbraucu uz ballīti, bet tad manī kaut kas teica, ka varbūt tomēr pajautāt Jānim, varbūt šis tomēr grib. Nolēmu, ka nezvanīšu, rakstīšu sms(pirmo reizi, es pirmā viņam kaut ko aizrakstīju). Tik ilgi nekad es dzīvē neesmu rakstījusi īsziņu, šķiet, ka tā bija stunda. Visu laiku šaubījos vai man rakstīt, vai nē, un ko rakstīt, kā rakstīt. Lai kā arī būtu, kaut vai stunda būtu pagājusi, bet galu galā es saņēmos un aizrakstīju. Un viņš, tā šķiet, ilgi nedomājot, brauca uz Inčukalnu pie manis. Tas laikam izklausās no tās sērijas- viens uzsvilpj un otrs uzreiz klāt. Tomēr, to tā nenosaukšu viss. Nu jā, katrā ziņā, tas bija liktenīgais punkts mūsu attiecībām, un beidzot es sapratu, ka viņš to visu ir domājis nopietni. Tad arī uzreiz nemaz par viņa draudzeni negribēju būt, jo to, ko gribu es, es pati nemaz nezināju. Pēc dažām dienām, teiktu, pārpratuma dēļ, tas viss tā īsti sākās. Jā, jautājums joprojām paliek- kāpēc tad pēc daudziem NĒ, pēkšņi JĀ?! Nezinu, iespējams, negribēju, lai kaut ko nedaru spīta dēļ vien.... nē, tas nav iemesls, nezinu, varbūt jutu, ka tur kaut kas varētu būt. Jāatzīst, ka viņš ir diezgan izturīgs, viņš zināja, ka neuzticos viņam, ka daudz kam nenoticu. Viņam bija jāpierāda sevi manās acīs, un ļoti iespējams, tas būtu bijis vieglāk, ja es nebūtu tik daudz zinājusi par viņu iepriekš. Ilgi nebija jāgaida, līdz viņa slava spodrinājās un vērtība manās acīs auga. Tagad iepazinu viņu savādāku, viņš mani arī. Jānis stāstīja, ka sākumā es esot likusies dīvaina, bet tas esot bijis interesanti. :D Jā, pie visa jau var pierast. Iepazīstot viņu vairāk, atklājās īpašības, kuras aizvien vairāk lika pieķerties viņam, tādas magnetizējošas. Un mums diezgan labi saskan. Tagad es arī visu sāku saprast, jā, man viņš patīk, un tagad ne tikai kā cilvēks vien. Viņš ir kaut kas vairāk. Jānis māk klausīties, prot dot padomus, vienmēr atceras un spēj ar mani izrunāties pat tad, kad runāt it nemaz negribas. Un jā, mēs daudz smejamies. Viņš prot uzmundrināt un uz viņu dusmoties ir gandrīz neiespējami. Šodien es priecājos, ka starp daudziem nē, es tomēr atradu to jā. Esmu laimīga un man ir labi, vairāk kā labi. Es maldos starp dažādām sajūtām, bet visu laiku tās tikai kāpj uz aušu no- es nezinu vai patīk, laikam patīk, nevar saprast vai patīk, it kā patīk, patīk, patīk un vēlreiz patīk, ļoti patīk........ Tagad tā nav tikai patikšana vien, tas noteikti ir kaut kas vairāk. Viņš ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem, ja ne pats svarīgākais šobrīd. Es nevēlos nevienam viņu atdot, viņš ir pārāk dārgs man. Jānis man liek justies ļoti labi, es varu būt es pati un sadarīt jebko, bet tik un tā būt labākā viņam. Viņš mani novērtē, bieži vien liekas, ka pārvērtē, bet tas man patīk, jo tādos brīžos, liekas, ka viņš redz tikai mani. Dažreiz gan viņš mani pakaitina, lai palieku greizsirdīga, bet tas lielu piepūli neprasa, tajos brīžos var redzēt, cik daudz viņš man nozīmē. Viņš prot uzlabot garastāvokli, un ar komplimentiem arī neskopojas, burtiski apber, bet tas jau, kā medus manām ausīm. Ir tik daudz īpašību- mīļš, jauks, labsirdīgs, sabiedrisks...utt. Tā kā viņš ir dabūjis ar mācību no kāda cilvēka par to, ka tomēr jāizvērtē ko un kam stāstīt, tad arī to viņš vairs nedara. Nu jā, tagad viņam esmu es, kam, lai viņš to stāstītu. Pilnīgi neticamas lietas ir notikušas, jo kurš gan ko tādu varēja iedomāties?! Liene un Jānis? Nu ne jau es! Visa dejošana brīnījās, jo visi jau bija pieraduši, ka mēs tikai tādi draugi vien esam. Bet kā es saku, viss plūst un mainās, un viss, kas notiek, notiek uz labu! Jānis, pagaidām, ir viss ko es vēlos un ko esmu vēlējusies. Es zinu, kā viss dzīvē notiek, tāpēc nekad nevar zināt kāds būs tupinājums, bet es nenožēloju nevienas savas attiecības, jo no tām var daudz ko mācīties. Tāpēc tagad es baudu visu, ko tās man sniedz un esmu gatava būt līdz matu galiņiem tajās, un ļauties tām, cik ilgi vien varēs. Ir labi, tik ļoti labi..........
P.S. Rīt braucu uz Rīgu ar ģimeni, palikšu pie Jāņa. Vinnēju biļetes, piektdien jāiet uz basketbolu. Foršīīii! :)
Iespējams, nākošreiz uzrakstīšu par to, kā atteicos mācīties RSU ārstos, kaut gan tiku iekšā. Attiecos mācīties to, ko trīs gadus esmu gribējusi. Kurš gan to varēja iedomāties?!
Šorīt nodomāju, ka nekad iepriekš neesmu tā īsti rakstījusi par sevi. Labi, ir jau rakstīts daudz kas, bet šis būtu tā pirmo reizi īsti par sevi.
Patiesībā par sevi rakstīt ir diezgan pagrūti, nezinu kā pat īsti iesākt. Līdz šim brīdim, mana dzīve ir bijusi pietiekoši krāsaina, un esmu gana apmierināta ar to. Saka jau tā, ka dzīvi mēs veidojama sev paši, tad jau atliek nosecināt, ka esmu darījusi +,- visu pareizi. Kā ikvienam, ir bijis gan labais, gan sliktais. Cilvēki, nezināmu iemeslu dēļ, vislabāk atceras tieši slikto. Iespējams, ka sliktais spēj atstāt lielāku paliekošo iespaidu, jo slikti, taču nozīmē- pretēji tam, ko esmu vēlējies. Mazliet novirzījos no kursa.... tātad par MANI! Redzi, tiešām nemaz nav tik viegli! Pašai man liekas, ka esmu cilvēks, kuram ir divas personības. Viena ir klusā, mierīgā, atturīgā, kura vairāk izpaužas man neērtā vidē, nepierastā, iespējams, arī situācijās, kad liekas, ka šādi uzvesties un apvaldīt savu otro personību, būtu izdevīgāk. Patiesībā, šī pirmā puse dominē vairāk. Par to otro pusi, personību. Jocīgi sevi dalīt divās daļās, bet jā... tā nu es dalos(vēl jocīgāka frāze). Tā ir aizrautīga, temperamentīga, kaislīga, sabiedriska, piedzīvojumu kāra. Viņa izpaužas ar draugiem, ģimeni, klasesbiedriem(nu jau bijušajiem) vai cilvēkiem, kuriem piemīt neizskaidrojams talants sarunāties ar cilvēkiem. Jāpiezīmē, ka ar talantu šeit es domāju prasmi veidot kontaktu ar visnepieejamāko cilvēku, tādu, pie kura pieejot klāt, šķiet, ar elektrību varētu atrauties..... egoisma apsēstu, iedomības pārņemtu, cietu, cietu, cietu........... Patiesībā, laikam arī NO MANIS ŠIS AUKSTUMS IZSTARO! Ne viens vien cilvēks ir teicis, ka es izskatoties iedomīga, tāda, kas ar katru mirstīgo nesarunājas, un jā, pat auksta. Bet par to es īpaši nepārdzīvoju, jo no tā varu secināt, ka man apkārt ir stipri un drosmīgi cilvēki. Ja reiz viņi ir uzdrošinājušies ar mani iepazīties, tad secinājums ir tikai šāds. Būtībā šis ārējais iespaids pievieno daudzus plusus, piemēram, man nepiesienas visādi šaubīgi tipi, bet gan cilvēki, kuri ir par sevi pietiekami pārliecināti, lai spētu man tuvoties. Tas laikam kaut kādā ziņā ir kompliments maniem draugiem un paziņām, un man arī. Vispār, esmu diezgan sakarīga. Māku uztvert lietas, pat nepatīkamas, neierasti normāli un mierīgi. Lai gan pati to uzskatu kaut kādā ziņā par emociju iegrožošanu, jābūt taču stiprai. Nu jā, bet jautājums paliek- kāpēc tad pašai sev izlikties?! Nu varbūt jau tā arī ir, ka nemaz neizliekos un pie daudzām lietām, kurām daudzi cilvēki birdinātu asaras, es vienkārši atbrīvoju savu prātu un izslēdzu visu nepatīkamo. Tā ir viegli dzīvot. Nezinu, laikam kā vienu no maniem moto vai principiem, kā es dzīvoju, var izskaidrot kāda japāņu gudrība- „Tas, kas pasmejas tā vietā, lai plosītos, vienmēr ir stiprākais.”Tā es uztveru gandrīz visu, kas notiek ar mani, un ir noticis! Bet jāatzīst, ka palieku emocionālāka, iespējams, ka aiz šiem smiekliem slēpjas, kas tāds, kas liek emocijām uzkrāties un gaidīt piemērotāko brīdi, lai rīkotos.
Šodien atradu kādu saraksti, interesanti, bet nekas nav mainījies, un es joprojām to vēlos, un daudz kas MAN NO TĀ JAU IR-> Es vēlos brīvību, tādu kas ir manī, nevis tādu, kas man pieder, kad man neviena nav. Lai prāts un gars spēj būt brīvi. Es vēlos drošību, pamatu, stabilitāti, garantiju. Es vēlētos, kaut nevienam manis nepaliktu pāri un varbūt dažreiz pat pietrūktu. Un, lai vispār būtu tā, kāds pēc manis alkst. Es vēlos būt sabiedrībā-dzīvē.
*Nezinu vai būs nākošās daļas, jo iesākot rakstīt šo visu, saprotu, ka sevi novērtēt no šāda skata punkta ir grūtāk, vieglāk ir, ja Tev kāds pasaka, kas tad Tu par putniņu esi. To var izdarīt cilvēki, kas ir ar mani- mani tuvie, mani draugi, mīļotie. Tāpēc šeit nebūs vārdi- turpinājums sekos- es nevaru neko solīt!
*Gribētu uzrakstīt kādreiz par saviem cilvēkiem. Par tiem, kas ir ar mani. Par tiem, kas man daudz nozīmē. Par tiem, kas man ir kādreiz kaut ko nozīmējuši. Par bērnības draugiem, par kaimiņiem, par radiem, par vīriešiem. Par Jāni. Par Santu un Lāsmu. Par savu dzīvi kādreiz, tagad un kāda to esmu iedomājusies turpmāk. Par to, ka PIRMO REIZI DZĪVĒ ESMU UZSTĀDĪJUSI MĒRĶI. Par to, kā izlēmu nestudēt to, ko trīs gadus esmu iedomājusies, bet studēt to, ko slepus esmu tikai vēlējusies. Par to es vēl uzrakstīšu.... noteikti!
Iedomājies kā būtu, ja vienā dienā Tu paņemtu visas savas mantas un dotos laimi meklēt citās zemēs. Pirms pāris dienām tieši tā izdarīja mana draudzene. Labi, ne tieši tā, tas nenotika vienā dienā, viņa to plānoja jau labu laciņu. Tas nav tā, ka viņa aizbrauc uz nedēļu, uz mēnesi, uz gadu..... atgriešanās laiks nav noteikts. Viņai sākās pavisam jauna dzīve. Mums jau arī, nu sakarā ar visām tām augstskolas padarīšanām, bet tomēr to nevar salīdzināt. Viņas dzīve mainīsies kardināli, tas viss it kā sākās no nulles. Draugi, paziņas..... nezinu..... varbūt vēlāk arī ģimene. Jā, ģimene, par to es visvairāk domāju. Kad viņai būs skumji vai atgadīsies, kas cits, viņa nevarēs satikt savus vecākus vai māsu. Un draugi? Tur viņai neviena pagaidām nav! Kas būs ar tiem, kad viņa atgriezīsies? Un nevar jau zināt kā būs ar mani, Santu un Lāsmu, kādas mēs būsim draudzenes. Viss plūst un mainās. Kā Agnesei teicu, ka lai, kas arī notiks, vienmēr zudīs vērtības, kas tā īsti nemaz nav bijušas vērtības....toties paliks tās patiesās vērtības, kurām jāpaliek un kuras ir gana stipras, lai izdzīvotu, pat ja viņa atgriežas pēc desmit gadiem. Tomēr galvenais, lai viņa liek par sevi manīt un arī mums pašiem arī jāinteresējas un jāliek manīt, ka gaidām atpakaļ.
Agnese, novēlu, lai vairāk Tev ir tādu dienu, kurās gūsti neatkārtojamus iespaidus un piedzīvojumus, bet mazāk tādu dienu, kurās jāskumst par mājās palikušajiem. Dzīvo tikai sev un neaizmirsti izbaudīt dzīvi pilnībā. :*
