Man nav vēl radusies Ziemassvētku sajūta. Iespējams, ka tai vēl nemaz nevajadzētu rasties, bet tomēr, absolūti nekāda svētku sajūta. Liekas, pilnīgi parasta nedēļa, pat nav sajūta, ka sācies brīvlaiks. Arvien vairāk ir jūtams, ka šī svētku sajūta pienāk arvien vēlāk un vēlāk. Ir skumji, ka vairs nav kā bērnībā, kad katrus svētkus gaidīju ar lielu nepacietību un prieku. Tagad vispār nekā, bet šonedēļ ir Ziemassvētki!!!! Jācer, ka tā īstā sajūta pienāks trešdien, kad ar tēti un māsu brauksim pēc egles, pēc tam to izrotāsim un noliksim zem tās sarūpētās dāvanas. Ziemassvētku dienā mājā ieplūdīs piparkūku, pīrāgu smarža un tad jādomā viņa būs, tā- svētku sajūtiņa. :)
Agnese ir mājās no slimnīcas, tik forši. Viņai galīgi nepalaimējās un 29. novembrī viņa negadījumā traumēja kakla skriemeļus. Tagad jau viss ir puslīdz labi, kaut gan sāpes vēl esot palielas, katra ziņā, pagrozīt kaklu viņa nevar. Nākošais mēnesis paredzēts procedūrām. Viņa nedrīkst ne lasīt, ne rakstīt, ne skatīties TV, ne sēdēt pie PC un stūres. Vispār NEKO! Es ceru, ka viņai viss būs okiņi un tas neietekmēs mācības. Mēs viņai palīdzēsim!!!
Šovakar pirmo reizi noskatījos filmu, kuru daudzi jau droši vien sen ir paguvuši izdarīt- P.s. I love You! Iespējams, esmu no tām retajām meitenēm, kas šīs filmas laikā neraudāja. Atzīstu, filma ir gana piesātināta ar emocijām, pārdzīvojumiem un skaistām atmiņām. Ticu, ka cilvēks, kurš ir kādu zaudējis, atceras savas izjūtas, tajā brīdī pielīdzinot tās ar galvenās varones izjūtām. Es neesmu nevienu draugu, tuvinieku zaudējusi/ja godīgi, šos vārdus man bail izteikt, ka nenotiek otrādi/, man ir paveicies. Bet pēdējā laikā, liktenis manus apkārtējos izaicina, tiem liekot nokļūt dzīvībai bīstamās situācijās. Man nepatīk šīs likteņa zīmes- esi uzmanīgāks, novērtē u.tml. Interesanti bija vērot, kā galv. varone atceras savu vīru- tā smaržas, drēbes, notikumus, solījumus... Viņa ar vīru bija tik viens otra apmāti, mīlestībā apreibuši, viens ar otru saauguši, viens ar otru aizrauti. Šo visu redzot, es nodomāju- vai es esmu kādreiz mīlējusi? Atbilde- nē! Protams, visi jau nevar mīlēt kā filmās un būt tā mīlestības lutināti, bet tomēr, ar vārdu mīlestība es nevaru to apzīmēt. Es neesmu teikusi vārdus/neskaitot ģimenei/- ES+TEVI+MĪLU. Visi, kas mani labi pazīst, to zina. Ir cilvēki/ne ģimenes/, kas man šos vārdus ir teikuši vai kā citādi izpauduši, bet man vienmēr ir izdevies izvairīties neatbildot ar to pašu. Es neizsaku vārdus, kuriem noticēt līdz galam nespēju. Man ir 18 gadi, uzskatu, ka man ir tikai aizraušanās. Iespējams, man vēl nav bijis kas tāds, ko varētu nosaukt par mīlestību, vai, iespējams, es to neesmu gribējusi tā nosaukt. Es pat varētu noticēt tam, ka neticu mīlestībai, bet es nevēlos tik skarbi teikt, tā teikt savos gados. Tik daudzi tic un ir praktizējuši! Pēc gadiem dažiem,es ceru, tad varbūt- es ar līdz galam, es ar!
Piebilde: Šeit es runāju par divu cilvēku mīlestību. Dabas, valsts, dzīvnieku, tautas u.tml. ir vairāk pasaulīgāka mīla, sevis izjušana uz zemes.
Piebilde1: Tas tā mazliet pafilozofējot, skatot diezgan virspusēji, vienpusīgi.
Rīts iesākās lieliski uzzinot vien, ka ķīmijas ieskaite ir pārcelta uz nākamo nedēļu/nebiju mācījusies/, jo ķīmijas stundas laikā mums bija jāskatās filma aktu zālē par Latviju. Man pat patika, tiešām, bija labā! Korī gan bija raibi. ;)
Piektdiena 14.11.2008
Protams, stundu laikā notika kora mēģinājums, lai mēs pēc kaut kā skanētu. Vispār, tad pirmo reizi ievēroju, ka mums ir daudz jaunu džeku, un man likās, ka šogad ar šiem būs tā pašvakāk. :D Vakarā kaut kā ar skanējām, kaut kā, bet galvenais taču ir skaisti izskatīties! :p
Sestdiena 15.11.2008
KC 9:00!! Un man likās, ka šodien varēšu pagulēt, ne vella! Pati nesaprotu, kad visas negulētās stundas atgulēšu. Lai gan nevarētu teikt, ka man baigi nāk miegs..
Svētdiena 16.11.2008
Tā kā vakar vēlu aizgāju gulēt, arī šodien neizgulējos. Bet diena laimīga, jo brīvdiena iekš TDA Sakta. Šodien iedomājos, ka vajag kaut ko padomāt par ZPD, tok vajag, bet tāāā negribās. :( Kaut kas šovakar iekš rajona jādara! :D
Pirmdiena 17.11.2008
Vakar bija neparedzēti normāli iekš tā rajona, tiešām. Šovakar kaut kas ārpus rajona ar Lāsmu. Pa ceļam pat satieku Viļķeni, šās ar laiž kaut kur, laikam pie Zandas uz Lēdurgas balli, Santa ar Agnesi pa Krimuldu. Visi kaut kur dodās.
Otrdiena 18.11.2008
Atkal jāsaka, ka vakar bija neparedzēti normāli, tiešām. :D Mēģinājums dejošanā 12:00, pēc mēģi ātri uz mājām, ieēdu svētku pusdienas, sagludinu blūzes un salieku visu nepieciešamo, dodos 16:20 uz koncertu, lai 17:00 būtu jau gatava. Koncis bija labs, man patika! Protams, svētku ballīte ar k/n bija, tas nekas, ka rīt uz skolu jāiet! :D Atnāku mājās, mācos.... jā, izmācījos ar, bet tas jau man normāli vēlu mācīties. ;)
Trešdiena 19.11.2008
Diena sākās burvīgi, jo man paziņo, ka fizika nenotiekot. Tas gan labi, jo par savu mājas ieskaiti diez ko pārliecināta neesmu. Atkal kaut kāda kreisā dienu, visu laiku nāk smiekli ne par ko. Santa nav skolā, esot slima.
Ceturtdiena 20.11.2008
Santa atkal nav skolā un visi nedēļu nebūšot, jo esot slima. Baigi bedājos(nope). :p Šī ir diena, kad ilgi gaidītais beidzot atnāca, Ieva mani saprot! :D
Žēli atskāršu, ka hedonisms laikam pastāv tikai piektdienās un sestdienās. Un svētdienā, šķietamajā brīvdienā, mani sagaida agri mēģinājumi un zināšanu tveršana naktī.
Pirmdiena 10.11.08
Ļoti gara diena. Ir tik daudz kā darāma. Mājās pārrodos pēc 19:00! Ceru, ka nepiepildīsies teiciens- kā iesākās nedēļa, tā arī paies.
Otrdiena 11.11.08
Grūti pamosties, protams, noguļu visus modinātājus, bet kaut kādā dīvainā veidā tomēr pieceļos. Mani pārņem ārprātīgs miegs un nogurums. Pirmā stunda matemātika- ieskaite, sakoncentrēju visus savus spēkus, lai varētu sniegt labu rezultātu. Tā bija arī vienīgā stunda, kurai spēju sakoncentrēties.
Trešdiena 12.11.08
Noguļu visus modinātājus /netipiski gan :p/. Pirmā stunda atkal matemātika. Absolūta dezorientācija telpā. Sāku sajust miega trūkumu organismā. Tikai pēc trešās stundas nežāvājos ik pa minūtei, tad jau retāk.
Liene
ceturtdiena, 2008. gada 6. novembris
Ir 2008.gada 5. novembris.....
Šodien mums ar Ievu nepaveicās, vai varbūt precīzāk būtu teikt, ka nepaveicās skolai. Šodien, es un Ieva, nokavējām angļu valodas olimpiādi, uz kuru grasījāmies iet(nope). Protams, mēs saprotam, ka mēs esam zaudējušas iegūt labas vietas skolā, tad rajonā, tad novadā un visu beidzot valstī./hā-hā/ Mums ir ļoti žēl, jo mēs vienmēr esam vēlējušās izrādīt savas ”dižās” spējas pārvaldīt angļu valodu. Mēs neizmantojam mūsu zināšanas, lai ”uzlabotu” skolas reitingu. Lai piedod mums mūsu skola un cilvēki, kas uz mums cerēja. Žēl, ka pēdējais gads un nevaram vairs laboties... žēl! :D :p
Paldies. Liene.
svētdiena, 2008. gada 2. novembris
Ir 2008.gada 2. novembris.....
ES GRIBU UZ KANĀDU! Tur vasarā, 1.-5.07 notiks Latviešu Dziesmu un Deju svētki latviešiem, kas dzīvo Kanādā(nu vai kaut kā tā). Tā nu daudzi kolektīvi no Latvijas brauks uz Kanādu piedalīties šajos svētkos. Šo iespēju NEPIEDĀVĀ visiem, bet manam kolektīvam- TDA Sakta, to PIEDĀVĀ. Protams, ka es vēlos braukt! Bēēt.... kā galvoja mūsu kolektīva vadītājas informatore, ka brauciens aptuveni varētu izmaksāt Ls 700, proti, man un māsai tas būtu 700*2= Ls1400(kaut gan citi informācijas avoti vēsta, ka biļetes turp un atpakaļ var iegādāties arī par ~ Ls 370). Protams, naudu jau var sakrāt līdz tam jūlijam, bet laikus pasūtot lidmašīnas biļeti, kā zināms, ir jāiemaksā 50% un + vēl laikus rezervējot viesnīcu 50% par to. Es jau neko neteiktu, ja mēs vēl nebrauktu uz Baltkrievija( Jāni+jūnija beigas), par kuru arī, lai arī daudzreiz mazāka naudas summa jāmaksā (nezinām vēl cik), bet ir jāmaksā. Un vēl ir kaut kāda runa par Serbiju, bet tā nešķiet diez ko reāla, ja kolektīvs brauc uz Kanādu (tauta runā ap 350Ls, t.i. manai ģimenei 2*350=700Ls). Protams, jūnijā es plānoju arī savu izlaidumu. Nu es vismaz ceru, ka man tāds būs, kas arī nebūs lēts prieks. Aij, tā vien šķiet, ka man nespīd Kanāda. Ak, šī dārgā pasaule!
Un atkal esmu sevi ievilkusi atziņu un aforismu gūstā. Pēdējā laikā tās man patīk lasīt, pierakstīt un piemērot. Man vienmēr ir tas paticis, īpaši, piemērot. Labas atziņas, aforisimi liek aizdomāties. ->
ES ESMU TAS, KAS ESMU, UN PALIEKU TAS, KAS ESMU, TAČU RĪKOJOS UN RUNĀJU TĀ, KĀ PIENĀKAS./Denī Didro/
<-Un atkal tas parāda cilvēku. Lai kā arī nebūtu, daudzus no mums ierobežo sabiedrības normas, uzskati. Sabiedrība uzstāda mums kaut kādus it kā pieņemtus standartus, kas liek mums dzīvot rāmjos. Un cilvēka dabā ir iespītēt- teikt un it kā dzīvot ārpus tiem. Tomēr man jāatzīst, ka arī es esmu tāda,ap mani ir liels "rāmis". Mana rāmja materiāls ir diezgan elastīgs, bet izturīgs. Ar to es gribu sacīt, ka, lai arī turu sevi rāmjos, tas nenozīmē, ka nemāku būt spontāna, tas nenozīmē, ka esmu prognozējama. Un vārds rāmis, ne vienmēr nozīmē to, ka tā ir principu un sabiedrības normu teritorija, bet gan Tavu vērtību un viedokļu vieta. Tas nenozīmē, ka Tev kaut ko aizliedz, bet gan notur Tevi pie saprāta, kas nenoved pie nožēlas. Tas nenoved pie teiciena- "..pēc kara visi gudri", tas liek būt gudrākam jau iepriekš. ;)
Neatliec uz rītdienu to, ko vari izdarīt šodien. Iespējams, ka rīt tas būs Tev liegts! <- uz mani šis teiciens nav strādājis veselu nedēļu. Rīt piesaku karu slinkumam, jo man bail, ka aizparīt man būs kas liegts! :D :p
Ir 2008. gada 23. februāris/jā, un nevis 30. oktobris, tās vienkārši ir vecās piezīmes/....
Pie visa var pierasts. Tas vispār ir cilvēka dabā- pierast. Ikviens ir pieradis pie pasaules haosa, tagad jau varētu teikt, ikdienišķā haosa. Tas vairs nav nekas neparasts. Lietas grozās un beržas vienas gar otru, un tā tas vienkārši notiek. Un tad, pēkšņi, šo haosa pilno pasauli ieraugam mēs. Atveras acis. Mums liekas, ka viss ir kājām gaisā, ka pasaule ir kaut kā otrādi apgriezta. Bet īstenībā mēs sākam neapzināti apjaust to, ka vienkārši vēlamies šo pasauli dzīvot savādāk- labāk. ;)
Lai kā arī būtu, bet es aizvien vairāk vēlos, lai cienītu mani. Cieņa ir tas, ko vēlas sajust ikviens, bet es pēdējā laikā īpaši. Iespējams, es esmu sajutusi cieņas trūkumu. Iespējams, es vairs pret sevi citos nevaru iemantot cieņu. Skarbi. Dzīve jau pat nav nekāda saldā. Un kā gan es varu zināt, ka citi mani ciena, ja viņi jau sāk uztvert par pašsaprotamu to, ka es nepārmetīšu, es tikai iesmiešu par dzīvi. Ziniet, man pagalam nepatīk šāda sava reakcija. Es arvien vairāk smejos par lietām par kurām, iespējams, citi raudātu. Ir cilvēki, kas savu cieņu iemanto kļūstot bargi, paceļot balss toni, un tie ir vairāk nekā tie cilvēki, kas savu cieņu iemanto esot labiem. Arvien vairāk pārliecinos, ka esmu laba. Pašai tas sākt nepatikt, jo liekas, ka cilvēkiem ir viegli tik galā ar mani. Kaut gan pēdējā laikā varētu teikt, ka mana labestība mijas ar lielu vienaldzību pret notiekošo apkārt. Ir tāda stulba doma- nav jēgas, es visu tā pat zinu, un vēl stulbāk, es visu saprotu. Man dažreiz gribētos, kaut es neko nesaprastu. Iespējams, es vairs necienu sevi par to. Es necienu par to, ka ar mani ir tik viegli. Es uzdodu jautājumus, bet atbildēs jau vairs īsti neieklausos, jo man ir vienalga.
Ir oktobris, neesmu pierakstījusi kurš, tāpēc nezinu, bet tas ir mēneša sākums.....
Ziniet, vīrietis ir kā narkotika, vienreiz pamēģinot rodas automātiska atkarība un gribas to vēl, vēl un vēl, katru reizi devu palielinot. Tikai atšķirība starp narkotikām un vīriešiem ir tāda, ka narkotikas izvēlies tikai Tu, bet vīrietis izvēlas Tevi un Tu viņu. Un sievietēm ir tik grūti pretoties šim neparastam spēkam, kārdinājumam- vīrietim. Otrs cilvēks spēj dot tādu apmierinājumu pat nedarot neko, vienkārši esot līdzās. Un ir tik svarīgi, lai kāds būtu līdzās un Tu nebūtu viens. Tiekšanās sajust vīrieti ir nepārspējami nevaldāma, neārstējama.
Ir jūlijs/rakstīšanas mēnesis/, kāds padsmitais, tātad vidus...
Visvieglāk no vienas atkarības atbrīvoties ir pāriet citā. Būtībā tā ir arī ar attiecībām, arī ar mīlestību. Ar vārdu mīlestība es tikai apzīmēju sajūtu, ko spēj radīt otrs cilvēks, kaut tikai viņu satiekot un iesmaržojot, un šī smarža spēj apreibināt un apmierināt vienlaikus. Vārdu mīlestība es lietoju tikai kā simbolu. Es nezinu vai esmu piedzīvojusi mīlestību, jo nevēlos to sajaukt ar jaunības aizraušanos, pieradumu. Tu pierodi pie šī cilvēka, pie šīs smaržas, patiesībā, pie vairākām. Tās ir bezgala daudz, bet jebkurā diennakts stundā Tu spēj tās atpazīt. Cilvēks spēj tik daudz aimirst, bet to aizraušanās smaržu neaizmirst, jo no tās patīkami reibst.
Ir 2008. gada 28. augusts/un nevis oktobris/....
Iespējams, laiks ir kaut kas nebūtisks un man tikai viss liekas svarīgs. Ir traki, ja Tu saproti, ka laiks Tevi ierobežo. Stulbi. Tik sasodīti stulbi. Liekas, laiks ierobežo Tavu iespēju iegūt, just.
Laiks ir šķērslis. Tam Tu nepārkāpsi pāri, jo mūžīgi tas būs Tev priekšā, lai arī cik ātrs Tu nebūtu.Tā ir tāda stulba, mūžīga rotācija, kaitinoša. Es neko nesaprotu. Bet es nepiederu pie tiem, kas neatrod risinājumu, es taču nepadodos, es esmu stiprā. Stulbi. Stulbi, tik sasodīti stulbi, īstenībā. Jo tagad es vairs nevaru atļauties būt vāja. Ai, laiks jau ir tas, kas visu čakarē. Viņš pārāk ātri iet. Mans trumpis vienmēr ir bijusi mana stabilitāte. Pie manis vienmēr ir rodams miers. Liekas, rīcībā es nesvārstos. Liekas. Tā tik liekas. Cik gan viss ārējais var būt maldīgs, cik gan maldīgs varbūt mans miers.
Iespējams, laiks ir kaut kas nebūtisks un man tikai viss liekas svarīgs. Ir traki, ja Tu saproti, ka laiks Tevi ierobežo. Stulbi. Tik sasodīti stulbi. Liekas, laiks ierobežo Tavu iespēju iegūt, just.
