Domu plūdums

Ir 2008. gada 28. augusts/un nevis oktobris/....
Iespējams, laiks ir kaut kas nebūtisks un man tikai viss liekas svarīgs. Ir traki, ja Tu saproti, ka laiks Tevi ierobežo. Stulbi. Tik sasodīti stulbi. Liekas, laiks ierobežo Tavu iespēju iegūt, just.
Laiks ir šķērslis. Tam Tu nepārkāpsi pāri, jo mūžīgi tas būs Tev priekšā, lai arī cik ātrs Tu nebūtu. Tā ir tāda stulba, mūžīga rotācija, kaitinoša. Es neko nesaprotu. Bet es nepiederu pie tiem, kas neatrod risinājumu, es taču nepadodos, es esmu stiprā. Stulbi. Stulbi, tik sasodīti stulbi, īstenībā. Jo tagad es vairs nevaru atļauties būt vāja. Ai, laiks jau ir tas, kas visu čakarē. Viņš pārāk ātri iet. Mans trumpis vienmēr ir bijusi mana stabilitāte. Pie manis vienmēr ir rodams miers. Liekas, rīcībā es nesvārstos. Liekas. Tā tik liekas. Cik gan viss ārējais var būt maldīgs, cik gan maldīgs varbūt mans miers.
Iespējams, laiks ir kaut kas nebūtisks un man tikai viss liekas svarīgs. Ir traki, ja Tu saproti, ka laiks Tevi ierobežo. Stulbi. Tik sasodīti stulbi. Liekas, laiks ierobežo Tavu iespēju iegūt, just.

Savos murgos šeit dalījās Liene. Paldies.