Cieņa pret sevi

Ir 2008. gada 29. oktobris...

Lai kā arī būtu, bet es aizvien vairāk vēlos, lai cienītu mani. Cieņa ir tas, ko vēlas sajust ikviens, bet es pēdējā laikā īpaši. Iespējams, es esmu sajutusi cieņas trūkumu. Iespējams, es vairs pret sevi citos nevaru iemantot cieņu. Skarbi. Dzīve jau pat nav nekāda saldā. Un kā gan es varu zināt, ka citi mani ciena, ja viņi jau sāk uztvert par pašsaprotamu to, ka es nepārmetīšu, es tikai iesmiešu par dzīvi. Ziniet, man pagalam nepatīk šāda sava reakcija. Es arvien vairāk smejos par lietām par kurām, iespējams, citi raudātu. Ir cilvēki, kas savu cieņu iemanto kļūstot bargi, paceļot balss toni, un tie ir vairāk nekā tie cilvēki, kas savu cieņu iemanto esot labiem. Arvien vairāk pārliecinos, ka esmu laba. Pašai tas sākt nepatikt, jo liekas, ka cilvēkiem ir viegli tik galā ar mani. Kaut gan pēdējā laikā varētu teikt, ka mana labestība mijas ar lielu vienaldzību pret notiekošo apkārt. Ir tāda stulba doma- nav jēgas, es visu tā pat zinu, un vēl stulbāk, es visu saprotu. Man dažreiz gribētos, kaut es neko nesaprastu. Iespējams, es vairs necienu sevi par to. Es necienu par to, ka ar mani ir tik viegli. Es uzdodu jautājumus, bet atbildēs jau vairs īsti neieklausos, jo man ir vienalga.

Paldies. Liene.