Un atkal esmu sevi ievilkusi atziņu un aforismu gūstā. Pēdējā laikā tās man patīk lasīt, pierakstīt un piemērot. Man vienmēr ir tas paticis, īpaši, piemērot. Labas atziņas, aforisimi liek aizdomāties. ->
ES ESMU TAS, KAS ESMU, UN PALIEKU TAS, KAS ESMU, TAČU RĪKOJOS UN RUNĀJU TĀ, KĀ PIENĀKAS. /Denī Didro/
<-Un atkal tas parāda cilvēku. Lai kā arī nebūtu, daudzus no mums ierobežo sabiedrības normas, uzskati. Sabiedrība uzstāda mums kaut kādus it kā pieņemtus standartus, kas liek mums dzīvot rāmjos. Un cilvēka dabā ir iespītēt- teikt un it kā dzīvot ārpus tiem. Tomēr man jāatzīst, ka arī es esmu tāda,ap mani ir liels "rāmis". Mana rāmja materiāls ir diezgan elastīgs, bet izturīgs. Ar to es gribu sacīt, ka, lai arī turu sevi rāmjos, tas nenozīmē, ka nemāku būt spontāna, tas nenozīmē, ka esmu prognozējama. Un vārds rāmis, ne vienmēr nozīmē to, ka tā ir principu un sabiedrības normu teritorija, bet gan Tavu vērtību un viedokļu vieta. Tas nenozīmē, ka Tev kaut ko aizliedz, bet gan notur Tevi pie saprāta, kas nenoved pie nožēlas. Tas nenoved pie teiciena- "..pēc kara visi gudri", tas liek būt gudrākam jau iepriekš. ;)
Individualitāti izšķir nianses.
Paldies. Liene.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru