Man nav vēl radusies Ziemassvētku sajūta. Iespējams, ka tai vēl nemaz nevajadzētu rasties, bet tomēr, absolūti nekāda svētku sajūta. Liekas, pilnīgi parasta nedēļa, pat nav sajūta, ka sācies brīvlaiks. Arvien vairāk ir jūtams, ka šī svētku sajūta pienāk arvien vēlāk un vēlāk. Ir skumji, ka vairs nav kā bērnībā, kad katrus svētkus gaidīju ar lielu nepacietību un prieku. Tagad vispār nekā, bet šonedēļ ir Ziemassvētki!!!! Jācer, ka tā īstā sajūta pienāks trešdien, kad ar tēti un māsu brauksim pēc egles, pēc tam to izrotāsim un noliksim zem tās sarūpētās dāvanas. Ziemassvētku dienā mājā ieplūdīs piparkūku, pīrāgu smarža un tad jādomā viņa būs, tā- svētku sajūtiņa. :)
Agnese ir mājās no slimnīcas, tik forši. Viņai galīgi nepalaimējās un 29. novembrī viņa negadījumā traumēja kakla skriemeļus. Tagad jau viss ir puslīdz labi, kaut gan sāpes vēl esot palielas, katra ziņā, pagrozīt kaklu viņa nevar. Nākošais mēnesis paredzēts procedūrām. Viņa nedrīkst ne lasīt, ne rakstīt, ne skatīties TV, ne sēdēt pie PC un stūres. Vispār NEKO! Es ceru, ka viņai viss būs okiņi un tas neietekmēs mācības. Mēs viņai palīdzēsim!!!
Šovakar pirmo reizi noskatījos filmu, kuru daudzi jau droši vien sen ir paguvuši izdarīt- P.s. I love You! Iespējams, esmu no tām retajām meitenēm, kas šīs filmas laikā neraudāja. Atzīstu, filma ir gana piesātināta ar emocijām, pārdzīvojumiem un skaistām atmiņām. Ticu, ka cilvēks, kurš ir kādu zaudējis, atceras savas izjūtas, tajā brīdī pielīdzinot tās ar galvenās varones izjūtām. Es neesmu nevienu draugu, tuvinieku zaudējusi/ja godīgi, šos vārdus man bail izteikt, ka nenotiek otrādi/, man ir paveicies. Bet pēdējā laikā, liktenis manus apkārtējos izaicina, tiem liekot nokļūt dzīvībai bīstamās situācijās. Man nepatīk šīs likteņa zīmes- esi uzmanīgāks, novērtē u.tml. Interesanti bija vērot, kā galv. varone atceras savu vīru- tā smaržas, drēbes, notikumus, solījumus... Viņa ar vīru bija tik viens otra apmāti, mīlestībā apreibuši, viens ar otru saauguši, viens ar otru aizrauti. Šo visu redzot, es nodomāju- vai es esmu kādreiz mīlējusi? Atbilde- nē! Protams, visi jau nevar mīlēt kā filmās un būt tā mīlestības lutināti, bet tomēr, ar vārdu mīlestība es nevaru to apzīmēt. Es neesmu teikusi vārdus/neskaitot ģimenei/- ES+TEVI+MĪLU. Visi, kas mani labi pazīst, to zina. Ir cilvēki/ne ģimenes/, kas man šos vārdus ir teikuši vai kā citādi izpauduši, bet man vienmēr ir izdevies izvairīties neatbildot ar to pašu. Es neizsaku vārdus, kuriem noticēt līdz galam nespēju. Man ir 18 gadi, uzskatu, ka man ir tikai aizraušanās. Iespējams, man vēl nav bijis kas tāds, ko varētu nosaukt par mīlestību, vai, iespējams, es to neesmu gribējusi tā nosaukt. Es pat varētu noticēt tam, ka neticu mīlestībai, bet es nevēlos tik skarbi teikt, tā teikt savos gados. Tik daudzi tic un ir praktizējuši! Pēc gadiem dažiem,es ceru, tad varbūt- es ar līdz galam, es ar!
Piebilde: Šeit es runāju par divu cilvēku mīlestību. Dabas, valsts, dzīvnieku, tautas u.tml. ir vairāk pasaulīgāka mīla, sevis izjušana uz zemes.
Piebilde1: Tas tā mazliet pafilozofējot, skatot diezgan virspusēji, vienpusīgi.
